Vakars

Vakars noliec dienai plakstus,
Skropstas bikli dusā slīgst.
Miers visapkārt domu rakstos.
Jauki ir. Tik ko tas līdz?
Vx

Lietus

Viņš stāvēja lietū. Ziedi izskatījās svaigi - nu gluži kā nupat dobē griezti. Viņš jau stāvēja ilgi, taču lietus rasināja labi un ziedi viņa karstajās, miklajās plaukstās vien ik pa laikam pielieca savas krāšņās dāmu cepurītes tad uz vienu, tad uz otru pusi - kā lūkodamies - nu vai beidzot viņa nāk? Viņa nenāca. Pārlaidis delnu slapjajam pakausim un notraucis pielijušo piedurkni sāņus, viņš atspiedās stacijas pulksteņa pulētajā šūnakmenī un atcerējās... Viņa jau nebija sacījusi "jā". Viņas teiktais "varbūt" materializējies taustāmā veidolā bija vien viņa domās. Viņš ļoti ticējis... Lietus to nezin. Lietus vienalga līst.

Vx

Kad nav

Stīdz skats līdz apvārsnim,
Kurp lido kaijas.
Nes māte rudzu maizes klaipu
Pār manu "es".
Kā pārmest laipu?
Vx 

***

otrā pusē - pār ielu
mīt klusi kaimiņiene Grieta
ne putekļsūcēja Grietai, ne vīra
Grieta istabu tīra
Vx

Saulcerīte

Salicis pa purnu trīsgalvu pūķim, Antiņš (bez zirga), spīdīgu bleķi apkaltiem baikera zābakiem skrapstējot, ar ceturto piegājienu uzsvempās stikla kalnā.
Noskūpstīja savu Saulcerīti un turpu - šurpu pamīņājies (līdz daiļava atžirgstās no ciešā miega) nu cerīgs stiepa no kalna šo lejā. Promvešanai. Uzlicis "Cooper" ķiveri iecerētajai virs zeltainajām matu cirtām, brašais varonis savam Kawasakam sablieza pa kloķiem tik ņipri, ka mocīts aizšvilpa tālēs zilajās kā vella plēsts.
Joņojuši trīs dienas - trīs naktis, šie abi beidzot bija pilij klātu un nodzēra lepnas kāzas četras dienas no vietas.
Piektās dienas rītā Antiņam galva kā spannis un šķitās pārplīst gatava ik mīļu brīd`.
Vārgi izsvempies no laulību gultas, nabags ne pārāk drošā solī klunkurēja uz ledusskapja pusi pasūkt kādu aliņu - līdz nosprāgšanai bija atlicis pavisam nežēlīgi maz.
Nosteberējis kādu pusi ejamā gabala, Antiņš pēkšņi sajuta briesmīgu karstumu pakausī. Gar acīm pašķīda zili uguņi un sērā miglā pavīdēja jaunās laulenes Saulcerītes rumpja aprises. Ar lielo pannu rokās.

"A MISKASTI?" - norēcās Saulcerīte un daiļajo rociņu šmucspaiņa virzienā pavērsuse, gāza pannu nabaga Antiņam galvā pa otram lāgam. " Mudīgi - ka iznes šmucspaini un fiksām atpakaļ grīdu mazgāt! I nesadomā ar večiem tur ārā pīpoties vai traukam stiķēt! " - Saulcerīte norēcās tik nešpetni, it kā dažs tīšuprāt viņas mīļāko jaunākā numura "ELLE" zagraņično modes žurnālu būtu pievācis paķīķerēt.
Bāls ģīmī, kā remdens galerts rokām trīcot, ar krietni pamīkstām kājām nabags prātīgi izsteberēja no istabas laukā pie miskastēm.
Neredzēja Antiņš vairs večus rokām plivinot kā spārniem. Nedzirdēja Antiņš vairs brašo: "...nāc pie puikām!", neredzēja un nedzirdēja vairs Antiņš neko.
Pagalam apstulbis šis vērās miskastkonteineru glītajās rindās līdz ārkārtīgi negaidīti nāca pie apskaidrības, ka DZĪVE NUPAT iraid kā IESĀKUSIES.

Galīgi šļaugans - nu akurāt kā nāvei nolēmēts, šis lēnām vilkās atpakaļ mājā iekšā. Paklājrežģī kājas riktīgi nenotrinis, apātisks kā pērnējā muša, jaunizceptais ģimenes galva ieslāja priekšnamā un ... pēkšņi sajuta briesmīgu karstumu pakausī. Gar acīm pašķīda zili uguņi un sērā miglā pavīdēja apburošās laulenes Saulcerītes rumpja aprises. Ar lielo pannu rokās.
Antiņš bija piemirsis izbērt miskasti.
Vx 

Neizlikšos

Ies ceļš, kurp nāku,
Caur mani pašu ceļš ies.
Vairs neizlikšos gudrāks, cik māku -
Nu iedams mājup, tā pārdomāju.
Vēl atpakaļ dzīvē - Iz nekurienes.
Vx

***

Vakar, vēl pusnaktī,
Nokrita zvaigzne.
Kāds vēroja strikti -
Pēc laimes. Es - nē. 
 P.S. Ne mana Laimeszvaigzne. 
 Vx

***

otrā pusē - pār ielu
mīt klusi kaimiņiene Grieta
ne putekļsūcēja Grietai, ne vīra
Grieta istabu tīra
Vx